Jau ceturto gadu Olga Freiberga strādā par dežuranti Rīgas 28. vidusskolā Sarkandaugavā. Kā viņa pati saka: kolosālā Rīgas nomales skolā, kur viņai ir brīnišķīgi kolēģi un jau iegūts daudz jaunu draugu. «Es pati šādu darbu izvēlējos. Lai arī tas ir šķietami necils, es uzskatu, ka jebkurš darbs ir cienījams. Un es savā dzīvē jau pietiekami daudz esmu paveikusi. Man, protams, piedāvāja vēl vadīt deju kolektīvus, bet es uzskatu, ka ir jāprotas aiziet laikus, jo dejotājs pēc 70 vairs nav dejotājs. Es gribēju mierīgu darbu, un tāds man tagad ir. Tās ir garas, garas stundas – astoņas stundas dienā, 160 stundas mēnesī par minimālo algu-, bet es pirmoreiz mūžā izbaudu sestdienas un svētdienas un nedēļas laikā pa naktīm mierīgi gulu, nedomājot par koncertiem un festivāliem, kurš atkal saslimis, kurš netiks…» stāsta «Dzintariņa» ilggadējā (1991-2018) mākslinieciskā vadītāja, kura par asistenti šajā deju kolektīvā strādāja jau no 1978. gada. «Domāju, ka es savā dzīvē beidzot esmu nopelnījusi mierīgu dzīvi, bet mājās bez darba nevaru nosēdēt. Ne man dārziņa, ne man lauku, dzīvoju Rīgas centrā, tāpēc meklēju tieši dežuranta darbu. Nekur citur mani neņēma, laikam bail no dežurantes ar Triju Zvaigžņu ordeni,» jubilāre sirsnīgi nosmej un saka, ka ir nokļuvusi tiešām ļoti, ļoti labā kolektīvā un jūtas tur brīnišķīgi. «Un manā vecumā, kad citi nemaz tik ilgi nedzīvo, par to ir jāpriecājas, ka vēl esmu kādam noderīga,» viņa uzsver, apgalvojot, ka par saviem vienaudžiem, kuri izvēlējušies pensijā sēdēt mājās dīvānā un neko nedarīt, jūtas vismaz 25 gadus jaunāka, «Mūsu vecumā nedrīkst apstāties! Tāda ir mana pārliecība.» -Teksts: Santa Rita
